Читать онлайн «Tumsa piecdesmit nokrāsās»
Автор Эрика Джеймс
E L Džeimsa
Tumsa piecdesmit nokrāsās. No angļu valodas tulkojusi Eva Stankēviča
VELTĪTS Z. UN DŽ.
JUMS VIENMĒR PIEDERĒS MANA BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBA.
PATEICĪBAS
Esmu daudz parādā Sārai, Kejai un Džeidai. Paldies par visu, ko manā labā darījāt.
Milzīgs paldies arī Ketlīnai un Kristijai, kas uzradās īstajā mirklī un palīdzēja atrisināt problēmu.
Pateicos Nīlam, savam vīram, mīļotajam un labākajam draugam (parasti).
Skaļu atzinību pelnījušas arī brīnišķīgās, lieliskās sievietes visā pasaulē, ar kurām esmu iepazinusies, kopš sāku šo projektu, un kuras tagad uzskatu par savām draudzenēm: Eila, Aleksa, Eimija, Andrea, Endžela, Asukena, Bebsa, Bī, Belinda, Betsija, Brendija, Brita, Kerolaina, Ketrīna, Dona, Gvena, Hanna, Dženeta, Džena, Dženna, Džila, Ketija, Keitija, Kellī, Kellija, Liza, Mendija, Mārgarita, Natālija, Nikola, Nora, Olga, Pema, Polīna, Reina, Reizija, Radžka, Riāna, Ruta, Stefa, Sūzija, Taša, Teilore un Una. Pateicos arī talantīgajām, asprātīgajām un sirsnīgajām sievietēm (un vīriešiem), kurus sastapu internetā. Jūs paši zināt, kas esat.
Pateicos Morganai un Dženai par visu, kas saistīts ar “Hītmenu”.
Un visbeidzot pateicos savai redaktorei Džanīnai. Tu esi lieliska. Tas arī viss.
PROLOGS
Viņš ir atgriezies. Mammai atkal ir slikti, vai arī viņa iemigusi.
Es paslēpjos un saritinos mazā kamoliņā zem virtuves galda. Skatīdamies caur pirkstiem, es redzu mammu. Viņa apgūlusies uz dīvāna un nolaidusi roku līdz lipīgajam, zaļajam paklājam, un viņam kājās ir lielie zābaki ar spīdīgajiem rotājumiem. Viņš nostājies mammai blakus un kliedz.
Viņš sit mammai ar siksnu.
Mamma klusi iešņukstas.
Es esmu iebāzis pirkstus ausīs un aizveru acis. Skaņas izgaist.
Viņš pagriežas, un es redzu viņa zābakus virzāmies uz virtuves pusi.
Viņam rokā vēl joprojām ir siksna. Viņš meklē mani.Viņš pietupjas un atiež zobus smaidā. Viņš nelāgi ož – pēc cigaretēm un spirta.
Viņu pamodina asinis stindzinošas gaudas. Jēzus! Viņš mirkst sviedros, un sirds strauji pukst. Kas, pie velna…? Viņš pielec gultā sēdus un ieslēpj galvu rokās. Sasodīts. Sapņi atgriezušies. To skaņu izdevu es. Viņš dziļi ievelk elpu, pūlēdamies padzīt no prāta un nāsīm lēta burbona un vecu
1. NODAĻA
Esmu pārcietusi trešo dienu pēc Kristjena pamešanas un pirmo dienu darbā. Tas sniedza nepieciešamo iespēju padomāt par kaut ko citu. Laiks aizlidojis vēja spārniem, man iepazīstot jaunus cilvēkus, gaidāmos darbus un Džeku Haidu. Viņš uzsmaida man, zilajām acīm iespīdoties, un atbalstās pret galdu.
– Teicami pastrādāts, Ana. Manuprāt, mēs veidosim lielisku komandu.
Neticami, bet man izdodas savilkt lūpas smaidam līdzīgā grimasē.
– Došos mājup, ja neiebilsti, – es nomurminu.
– Protams, ir jau pusseši. Tiksimies rīt.
– Arlabunakti, Džek.
– Arlabunakti, Ana.
Es paņemu somu, uzmetu plecos žaketi un izeju pa durvīm. Nokļuvusi vēsajā Sietlas pēcpusdienas gaisā, es dziļi ievelku elpu, bet nespēju piepildīt tukšumu savās krūtīs, tukšumu, kas izveidojās sestdienas rītā un smeldzīgi atgādina man zaudēto. Es virzos uz autobusa pieturas pusi, noliekusi galvu, un prātoju par dzīvi bez savas iemīļotās
