Эрика Джеймс «Brīvība piecdesmit nokrāsās»
белый сепиа серый

Читать онлайн «Brīvība piecdesmit nokrāsās»

Автор Эрика Джеймс

E L Džeimsa

Brīvība piecdesmit nokrāsās. No angļu valodas tulkojusi Eva Stankēviča

Para mi Mamá con todo mi amor y gratitud

Un manam mīļotajam tēvam

Tēti, es pēc Tevis ilgojos katru dienu

Pateicības

Pateicos Nīlam, savai drošajai klintij.

Ketlīnai, kas ir man lieliska klausītāja, draudzene, uzticības persona un tehniskās jomas ģēnijs.

Pateicos Bī par nepārtraukto morālo atbalstu.

Arī Teiloram (kurš tāpat ir tehniskās jomas ģēnijs), Sūzijai, Pemai un Norai, kas prot mani lieliski izklaidēt.

Par noderīgiem padomiem un smalkjūtību vēlos pateikties arī dr. Reinai Sladerai, kas man palīdzēja noskaidrot visus ar medicīnu saistītos jautājumus; Enai Forlinai par padomiem finanšu jomā; Elizabetei de Vo, kas man laipni izskaidroja Amerikas adoptēšanas sistēmas darbību.

Pateicos Medijai Blandino par lieliskajiem, iedvesmojošajiem mākslas darbiem.

Arī Pemai un Džilianai par kafiju sestdienas rītos un atsviešanu atpakaļ realitātē.

Pateicos saviem redaktoriem – Andreai, Šejai un mūžam jaukajai, tikai dažreiz saniknotajai Džanīnai, kas manus neprāta mirkļus uztver pacietīgi, izturīgi un ar lielisku humora izjūtu.

Pateicos Amandai un visiem Writers Coffee Shop Publishing House darbiniekiem, un vēl arī ļoti pateicos visiem Vintage ļaudīm.

Prologs

Māmiņ! Māmiņ! Māmiņa guļ uz grīdas. Viņa guļ jau ilgi. Es izsukāju viņai matus, jo viņai tas patīk. Viņa nepamostas. Es viņu sapurinu. Māmiņ! Man sāp vēders. Es gribu ēst. Viņa šeit nav. Man slāpst. Es ieeju virtuvē, pievelku krēslu pie izlietnes un padzeros. Ūdens apšļaksta manu zilo džemperi. Māmiņa vēl joprojām guļ. Mosties, māmiņ! Viņa nekustas. Viņa ir auksta. Es paņemu savu segu un apsedzu māmiņu, un pats apguļos viņai blakus uz lipīgā, zaļā paklāja. Māmiņa vēl joprojām iemigusi. Man ir divas rotaļu mašīnītes. Tās brauc pa grīdu, uz kuras guļ māmiņa. Viņa laikam ir slima. Es meklēju kaut ko ēdamu. Saldētavā ir zirņi. Tie ir auksti. Es tos lēnām apēdu. Man atkal sāp vēders. Es guļu blakus māmiņai. Zirņu vairs nav. Saldētavā ir kaut kas cits. Tas nelāgi ož.

Es to nolaizu, un mana mēle pielīp. Es gausi ēdu dīvaino atradumu. Garša ir riebīga. Es iedzeru ūdeni. Es rotaļājos ar mašīnām un guļu blakus māmiņai. Viņa ir ļoti auksta un nemostas. Durvis atsprāgst vaļā. Es apsedzu māmiņu ar segu. Viņš ir ieradies. Velns! Kas te, pie joda, noticis? Sasodīts, trakā maita! Nolādēts, nolādēts! Vācies no ceļa, sīkais mēsls! Viņš man iesper, un galva atsitas pret grīdu. Tā sāp. Viņš kādam piezvana un aiziet. Viņš aizslēdz durvis. Es apguļos blakus māmiņai. Man sāp galva. Atnāk policiste. Nē. Nē. Nē. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Es palieku pie māmiņas. Nē. Ejiet prom. Policistei rokās ir mana sega, un viņa mani satver. Es kliedzu. Māmiņ! Māmiņ! Es gribu pie māmiņas. Vārdu vairs nav. Es nespēju izrunāt vārdus. Māmiņa mani nedzird. Man nav vārdu.

– Kristjen! Kristjen! – Viņas balsī skan trauksme, un tā izvelk viņu no murgu un izmisuma dzīlēm.  – Es esmu šeit. Tepat.

Viņš pamostas un redz, ka Ana ir noliekusies pār viņu, sagrābusi viņu aiz pleciem un purina. Meitenes sejā jaušamas raizes, zilās acis ir plati ieplestas, un tajās mirdz asaras.

Книгогид использует cookie-файлы для того, чтобы сделать вашу работу с сайтом ещё более комфортной. Если Вы продолжаете пользоваться нашим сайтом, вы соглашаетесь на применение файлов cookie.